Vēlā pīpene

Izplatība. Sav­va­ļā aug Austrum­ei­ro­pas re­ģi­onā no Slo­vā­ki­jas dien­vid­aus­tru­miem līdz Uk­rai­nas zie­me­ļiem slap­jās pļa­vās un pa­lie­ņu me­žos.

Morfoloģija. Vē­lā pī­pe­ne ir daudzgadīgs, ziem­cie­tīgs 120-140 cm augsts, stā­vs, kup­ls, dekoratīvs asteru dzimtas (Asteraceae) lakst­augs. La­pas su­lī­gi za­ļas, lan­ce­tis­kas vai ie­ga­re­ni lan­ce­tis­kas, rup­ji ro­bo­tas. Zie­di koši bal­ti, stobr­zie­di zaļ­gani ­dzel­te­ni, sa­kār­to­ti kur­vī­šos, pa­vēr­sti pret sau­li. Zied ba­gā­tī­gi sā­kot no sep­tem­bra mē­ne­ša..

Ekoloģija. Stā­dī­ša­nai iz­vē­las pie­tie­ka­mi mit­ru, auglīgu smilt­smā­la, mā­la aug­sni sau­lai­nā vie­tā. Pa­cieš īs­lai­cī­gu sau­su­mu. Pa­vai­ro, dalot ce­ru.

Nozīme. Piemērota lie­lām gru­pām ziem­cie­šu pu­ķu do­bēs, griez­tiem zie­diem. Uzmanību piesaista nejauši atlasītas vē­lās pī­pe­nes forma ar tautas dotu nosaukumu - ‘Herbststern’. Tā ir bagātīgāk ziedoša, ziedi lielāki, augums zemāks, noturīgāks. An­gļi šo ziem­cie­ti sauc par”gul­bja dzies­mu aize­jo­šai vasarai” skais­to, bal­to zie­du dēļ, kas uz­zied ru­dens sā­ku­mā.